Bīskaps Boļeslavs Sloskāns ceļā uz beatifikāciju

Par bīskapu Boļeslavu Sloskānu

Lūgšana bīskapa Sloskāna beatifikācijai

No bīskapa Sloskāna rakstītā

Grāmatas un raksti par bīskapu Sloskānu

Katoliskās Baznīcas Katehisms par svētajiem

Liecības

Fotogalerija

Sākums

BOĻESLAVA SLOSKĀNA DZĪVES HRONOLOĢIJA

Boļeslavs Sloskāns ir dzimis 1893. gada 31. augustā Stirnienes draudzē. 1917. gada janvārī Pēterpilī (Sanktpēterburgā) viņu iesvētīja par priesteri. Pāvesta Pija XI uzdevumā 1926. gada 10. maijā bīskaps d'Erbiņi Sv. Ludviga baznīcā Maskavā slepus iesvētīja B. Sloskānu par bīskapu un iecēla viņu par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. Jau 1927. gada septembrī bīskapu Sloskānu apcietināja un nosūtīja spaidu darbos uz Solovku salām (Baltajā jūrā). Vēlāk viņu izsūtīja uz Sibīriju. Nepatiesi apsūdzēts, bīskaps tika spīdzināts 17 padomju cietumos, nežēlīgi mocīts un sists līdz asinīm. Nedēļām ilgi viņš gulēja sasiets nāvinieku kameras tumsā, pakļauts sargu brutālai nežēlībai, izsalkumam un slāpēm. Bīskapa Sloskāna dziļā ticība viņam palīdzēja izturēt šo krusta ceļu. Apmaiņā pret krievu spiegu Latvijas valdība 1933. gadā panāca bīskapa Sloskāna atbrīvošanu. 22. janvārī bīskaps Sloskāns tiek samainīts pret krievu cietumnieku Indras robežpunktā. Dažas stundas vēlāk bīskaps ierodas Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā, kur viņu sagaida arhibīskaps Cehīni - Svētā Krēsla nuncijs, valdības pārstāvji, deputāti, studenti - liels ļaužu pūlis.

Pēc atbrīvošanas bīskaps Sloskāns strādā Rīgas Garīgajā seminārā kā profesors un vēlāk Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Cilvēkus, kas ar bīskapu tikās, dziļi iespaidoja viņa patiesais svētums. Bīskaps Sloskāns izstaroja mieru, pazemību, vienkāršību un dziļu mīlestību. Kara beigās vācieši kopā ar bīskapu Rancānu un Liepājas bīskapu Urbsu aizveda Boļeslavu Sloskānu uz Vāciju. Pateicoties vācu bīskapu gādībai, visi trīs Latvijas bīskapi tika atbrīvoti un nonāca Bavārijā, kur arī sagaidīja kara beigas. 1946. gada beigās bīskaps Sloskāns pārceļas uz dzīvi Beļģijā, Skildē, kur viņš uzņemas jaunizveidotā latviešu Garīgā semināra vadību. Viņa aprūpē nonāca arī ap 40 studentu, kuri studēja Luvēnas Katoļu universitātē. Pēc tam bīskaps Sloskāns dzīvo Mont-Cesar klosterī Luvenā, kur rūpējas par vietējo latviešu garīgo un materiālo labklājību. Bīskapa Sloskāna dziļā dievbijība, sirsnība un pazemība pārsteidza daudzus. Viņa gluži pārdabiskais starojums katru tikšanos padarīja par īpašu garīgu piedzīvojumu. Bīskapa būtību raksturo pacietība un gatavība panest ciešanas. Turklāt viņš spēja piedot saviem vajātājiem un lūdzās par tiem.

1981. gada 18. aprīlī (Lielajā sestdienā) bīskaps Sloskāns mirst kā Dieva žēlsirdības liecinieks. Dziedājuma Salve Regina laikā viņa seja pēkšņi tika it kā pārveidota, tā kļuva kā apgaismota, mirdzoša un starojoša. Viņš pacēla acis uz debesīm. Aculiecinieki to salīdzina ar Kristus pārveidošanos Tabora kalnā. Pie pēdējiem dziedājuma vārdiem: “ …post hoc exilium…O Clemens” viņš aizgāja no šīs dzīves.

1993. gada 10. oktobrī bīskapu B. Sloskāna mirstīgās atliekas pārveda uz Aglonas bazilikas kriptu. Bīskaps Jānis Pujats tur svinēja Svēto Misi kopā ar visiem Latvijas bīskapiem un klātesot oficiāliem Latvijas un Beļģijas valstu pārstāvjiem.

Jau 2000. gada 14. aprīlī Roma piekrita bīskapa Sloskāna beatifikācijas procesa sākšanai Beļģijā. Savāktie materiāli tika nosūtīti uz Romu , kur īpaša komisija 9 teologu sastāvā tos izpētīja un 2004. gada 8. novembrī vienbalsīgi nobalsoja par latviešu bīskapa izcilo dzīvi un darbiem. 2004. gada 14. decembrī šo balsojumu apstiprināja pilnvarota 24 kardinālu komisija.

<<<

BOĻESLAVA SLOSKĀNA DZĪVES HRONOLOĢIJA

1930. g. 19. decembrī:      Bīskaps Sloskāns tiek ieslēgts aizrestotā vagonā un deportēts uz Sibīriju. Viņš piestāj Jekaterinburgā 24.decembrī un līdz 27.decembrim tiek ieslodzīts Sverdlovskas cietumā.

1930. g. 27. decembrī:      Cietumnieku konvojs dodas ceļā līdz 1931.g. 7. janvārim.

1931. g. 8. janvārī:           Bīskaps Sloskāns tiek ievietots Irkutskas izolatorā.

1931. g. 29. janvārī:         Konvojs uz Krasnojarsku.

1931. g. 31. janvārī:         Bīskaps Sloskāns sasniedz Krasnojarskas izolatoru, kurš atrodas pie Jeņisejas un ir vissliktākais no cietumiem. Pēc dažu nedēļu spaidu darbiem viņa spēki ir galā. Tā kā bīskaps bija tikai deportētais, spaidu darbos viņam nemaz nebūtu vajadzējis iet.

1931. g. 1. martā:            Pārgurušais bīskaps Sloskāns ragavās tiek pārvests uz Jeņisejskas pilsētu, kas atrodas tās pašas upes krastā 300 km uz ziemeļiem.

1931. g. 26. maijā:           Pēc īsa atpūtas laika jauna kratīšana, kurai seko arestēšana un ieslodzījums Jeņisejskas cietumā līdz 16. jūnijam.

1931. g. 16. jūnijā:           Bīskapam Sloskānam tiek piespriesta deportācija uz Turuhanskas pilsētu, kas atrodas aiz polārā loka.

1931. g. 22. jūnijā:           Ierašanās Turuhanskā.

1931. g. 1. jūlijā:            Lai bīskapu Sloskānu vēl vairāk izolētu, viņš ar laivu tiek pārvests uz Staroturuhanskas ciematiņu 37 km uz ziemeļrietumiem, kur dzīvo tikai 18 ģimenes.

1932. g. 15. jūlijā:            Turuhanskas GPU vadītāja veiktā kratīšana

1932. g. 17. novembrī:     Bīskapa Sloskāna arestēšana un pārvietošana uz Turuhanskas cietumu līdz 28.novembrim.

1932. g. 28. novembrī:     Došanās ragavās uz 1400 km tālo Krasnojarsku.

1933. g. 2. janvārī :          Pēc 35 ceļojumā pavadītām dienām bīskaps Sloskāns ierodas Krasnojarskā, kur tiek ieslodzīts izolatora pagrabā līdz 5.janvārim.

1933. g. 5. janvārī:           Pienāk pavēle pārvietot bīskapu Sloskānu uz Maskavu, kuru viņš sasniedz 11. janvārī pēc 6 dienu brauciena transsibīrijas vilcienā.

1933. g. 11. janvārī:         Bīskaps Sloskāns ierodas Maskavā un tiek ieslodzīts Ļubjankas 14. cietuma kamerā, ko sauca par „suņu būdu”.

1933. g. 15. janvārī:         Bīskapa Sloskāna pratināšana.

1933. g. 18. janvārī:         Bīskaps Sloskāns tiek pārcelts uz Butirku cietumu.

1933. g. 20. janvārī:         Bīskaps Sloskāns satiek Latvijas vēstnieku Maskavā Dr. Bīlmani, kas viņam nodod Svētā tēva svētību un bīskapa Rancāna sveicienus. Vēstnieks apgalvo, ka pāvests bīskapam Sloskānam liek pamest PSRS.

1933. g. 21. janvārī:         Bīskaps Sloskāns dodas no Maskavas uz Latviju.

1933. g. 22. janvārī:         Uz Bigosovas (Indras) robežas bīskaps Sloskāns tiek iemainīts pret kādu krievu ieslodzīto. Dažas stundas vēlāk viņš ierodas Rīgas centrālajā stacijā, kur viņu sagaida Svētā Krēsla nuncijs arhibīskaps A.Cehīni, valdības pārstāvji un liels ļaužu pulks.

1933. g. 25. janvārī:         Bīskaps Sloskāns dodas uz Rīgas Garīgo semināru.

No 1933. g. 30. janvāra

līdz 4. februārim:              Bīskaps Sloskāns apmeklē Latgali.

1933. g. 18. februārī:        Bīskaps Sloskāns publicē presē vēstuli, kurā pateicas visiem, kas ir lūguši Dievu par viņa atgriešanos un darbojušies, lai to varētu īstenot.

1933. g. 22.-25. martā:    Bīskaps Sloskāns vada semināristu rekolekcijas.

1933. g. 26. martā:        Pēc pāvesta Pija XI uzaicinājuma bīskaps Sloskāns dodas uz Romu.

1933. g. 30. martā:          Bīskaps Sloskāns ierodas Vatikānā, kur tiek uzņemts kā ticības apliecinātājs. Pāvests viņam piešķir privātu audienci un pēc sirsnīgas apskaušanās uzstāj, lai bīskaps piedalās Svētā Gada atklāšanā, kas bija veltīts Kristus nāves 1900 gadu piemiņai. Pāvests lūdz viņu palikt Romā visu gadu, kas ļautu uzlabot veselību un veikt detalizētu atskaiti par to, ko viņš pārdzīvoja, un par Baznīcas situāciju PSRS. Bīskaps Sloskāns tiek izmitināts Russicum telpās. Tur viņš vadīja arī savas konferences gan pareizticīgajiem, gan katoļticīgajiem krieviem.

1933. g. maijā:                Mgr. d’Ebirņjī pavada bīskapu Sloskānu triju mēnešu ceļojumā pa Franciju, Beļģiju un Angliju.

1933. g.

18.-20. augustā:              Lizjē Karmela apmeklējums. Jau šajā laikā bīskapa Sloskāna ticība izceļas. Pijs XI viņu sūtīja uz dažādām vietām aicināt lūgties par Krieviju.

1934. g. 1. jūnijā:             Bīskaps Sloskāns tiek iecelts par Rīgas Garīgā semināra profesoru un garīgo vadītāju.

1936. g.:                         Arhibīskaps Springovičs izveido katoļu studentu palīdzības fondu, par kura prezidentu kļūst bīskaps Sloskāns un ko studenti iesauks par bīskapa Sloskāna fondu.

1937. g.:                         Bīskaps Sloskāns ir Rīgas diecēzes sinodes sagatavotājs. Viņš tiek iecelts par atbildīgo vadītāju visām katoļu organizācijām Latvijā (moderator generalis actionis catholicae).

No 1938. g.:                     Garīgais seminārs kļūst par Katoļu teoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē. Bīskaps Sloskāns tiek iecelts par morālteoloģijas un askētikas profesoru.

1940 g. 17. jūnijā:            Latviju okupē padomju armija. Komunistiskā valdība slēdz Teoloģijas fakultāti, semināra ēka tiek konfiscēta. Bīskaps Sloskāns rod patvērumu pie Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām.

1941. g. 22. jūnijā:           Vācieši okupē Latviju un padzen padomju varu. Viņi atļauj no jauna atvērt Teoloģijas fakultāti, taču neatdod konfiscētās ēkas. Garīgā semināra darbība atsākas Sv. Alberta draudzes kapucīnu klosterī. Bīskaps Sloskāns no sākuma dzīvo tur, bet vēlāk dodas uz Aglonu, kur turpina mācīt jaunāko kursu semināristus.

1944. g.:                         Sarkanā armija uzveic Vermahtu, un vācu valdība piespiež bīskapu Sloskānu, bīskapu J.Rancānu, bīskapu A.Urbšu, luterāņu arhibīskapu Teodoru Grīnbergu un pareizticīgo metropolītu Augustīnu Pētersonu pamest Latviju. No sākuma viņiem ir jādodas uz Liepāju, no kurienes notiek pārvietošanās uz Šnaidemūlas bēgļu nometni Vācijā, pie Polijas robežas.

No 1944. g. novembra:     Bīskaps Sloskāns apmetas pie kapucīnu tēviem Eihštētā, Bavārijā.

No 1946. g. 19. marta

līdz 19. septembrim:        Bīskaps Sloskāns uzturas sv. Jāzepa māsu slimnīcā Krumbādē, tad dodas uz Landštūlu (Pfalca) pie Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām.

1946. g. 6. decembrī:       Bīskaps Sloskāns ierodas Šildē, Beļģijā, kur dzīvo institūtā Regina Pacis. Tā ir priesteru rekolekciju māja, kurā vēlāk tiks izveidots Baltiešu garīgais seminārs, Rīgas semināra turpinājums.

1948. g. sākumā:             Bīskaps Sloskāns pārceļas uz Luvēnu, lai būtu tuvāk latviešu studentiem. Viņš tiek izmitināts tēvu servītu formācijas mājā.

1948. g. 14. augustā:       Bīskaps Sloskāns atrod pastāvīgu dzīves vietu benediktiešu abatijā Mont-César, Luvēnā.

1952. g.:                         Pāvests Pijs XII viņu ieceļ par apustulisko vizitatoru krievu un baltkrievu trimdiniekiem.

No 1953. g.:                     Pāvests Pijs XII viņam uztic pastorālo atbildību par latviešu un igauņu bēgļiem. Bīskaps Sloskāns nododas garīgas literatūras publicēšanai latviešu valodā. Viņš apmeklē katoļu studentu apvienību “Dzintars” un tādas svarīgas latviešu tikšanās reizes kā 18. novembris. Viņš apmeklē latviešu kopienas Vācijā, Zviedrijā, Anglijā un aktīvi piedalās Baznīcas dzīvē Beļģijā.

1958. g. 15. septembrī:    Bīskaps Sloskāns piedalās Lurdas mariāniskajā kongresā ar uzrunu, kuras nosaukums ir Maria et Ecclesia patiens (Marija un cietēja Baznīca).

1959. g. 6. martā:            Bīskaps Sloskāns tiekas ar pāvestu Jāni XXIII , kuram izklāsta savas rūpes. Pāvests uztic sevi bīskapa Sloskāna lūgšanām. Bīskaps Sloskāns aicina latviešu katoļus ik dienas lūgties pāvesta nodomā.

1963. g. 2. septembrī:      Bīskaps Sloskāns Kēnigšteinā piedalās “Sloskāna fonda vajātās Baznīcas atbalstam” dibināšanā.

1962. – 1965. g.:              Bīskaps Sloskāns piedalās Vatikāna II koncilā kopā ar bīskapiem Urbšu un Rancānu. Viņš piedalās Commissio de Ecclesiis orientalibus kā konsultants un vienu reizi uzstājas, lai nosodītu tā laika ateistisko marksismu. Bīskaps Sloskāns ir parakstījis visus Koncila dokumentus.

1963. g.:                         Bīskaps Sloskāns atkāpjas no saviem pienākumiem, ko pildīja kā apustuliskais vizitators krievu un baltkrievu trimdiniekiem.

1964. g. 18. novembrī:     Kopīgajā trimdas latviešu bīskapu pastorālajā vēstulē Baznīca – Žēlastību dalītāja, Bīskaps Sloskāns iepazīstina ar pāvesta encikliku Ecclesiam Suam, komentējot zināmu skaitu tekstu, kas izceļ Vatikāna II koncila jēgu, un uzsver, ka Koncils ir Svētā Gara darbs. Viņš tātad aicina uz paklausību Baznīcai.

1966. g. 18. novembrī:     Pastorālajā vēstulē Cilvēcīgo vada dievišķīgais, kopā ar bīskapu Rancānu viņš raksta, ka “Koncila nodoms bija atrast veidu, kā saskaņot vienmēr aktuālās mūžīgās patiesības ar mūsdienu mentalitāti un dzīves veidu”. Turpat tiek skaidrota aktīvas piedalīšanās liturģijā nozīme, atsaucoties uz encikliku Mediator Dei un uz Vatikāna konstitūciju par Svēto liturģiju.

1967. g. 29. jūnijā:           Bīskapa Sloskāna un bīskapa Rancāna pastorālā vēstule Latviešu tautai sveiciens un svētība Jēzū Kristū, kurā aicina pievērsties žēlastību avotiem, sevišķi liturģijai, kurā kristieši var labāk piedalīties pateicoties liturģijas reformai, kas ieteic dzimtās valodas lietošanu.

1979. g. 7. novembrī:       Bīskaps Sloskāns atstāj Mont-César abatiju, lai ārstētos atpūtas mājā Emmaus de Korbeek-Lo. Lai sadziedētu salauzto kreiso roku, bīskaps Sloskāns palika šajā mājā 17 mēnešus, kur atstāja par sevi mierīga, maiga un pateicīga cilvēka iespaidu, kas, celebrējot Misi, no aizkustinājuma bija tuvu asarām, bet dienas vadīja lūgšanā, nemitīgi lūdzoties Rožukroni un piekopjot askētisku dzīves veidu.

1981. g. 18. aprīlī:               Lielā sestdiena, bīskapa Sloskāna nāve. Klātesošajiem dziedot Salve Regina, viņa seja pēkšņi pārveidojās, izgaismojās un kļuva gaiša un mirdzoša. Viņš pacēla acis uz debesīm. Tā bija kā apskaidrošanās. Pēdējo vārdu laikā: “ …post hoc exilium…O Clemens” (pēc šīs trimdas… Ai, Žēlīgā), viņš nomira.

1981. g. 25. aprīlī:            Mont-César abatijā notika bēres, kuras vadīja Briseles kardināls Godfrīds Danēlss. Viņš izteica pateicību Dievam par šī bīskapa – ticības apliecinātāja dzīvi. Bīskaps Sloskāns tika apbedīts Mont-César abatijas kriptā.

1993. g.

25.-26. septembrī:          Svinības Luvēnā, Beļģijā, Rīgas arhibīskapa Jāņa Pujata klātbūtnē par godu bīskapa Sloskāna mirstīgo atlieku pārvešanai uz Latviju.

1993. g. 10. oktobrī:         Bīskaps Sloskāns tiek pārvests uz Aglonas bazilikas kriptu, kur Latvijas bīskapu klātbūtnē arhibīskaps Jānis Pujats celebrē Sv. Misi. Tajā piedalās arī daudzas oficiālas amatpersonas, kuru vidū ir Beļģijas valsts ministrs G. Gēns un Beļģijas vēstnieks Baltijas valstīs J. Krīls.

1996. g.:                         Bīskapa Sloskāna Fonds lūdz Kardinālu Danēlsu atzīt Fondu kā prasītāju bīskapa Sloskāna beatifikācijā. Vēstuļu apmaiņa ar Rīgas arhibīskapu Pujatu notiek vairāku gadu garumā.

1999. g. 23. aprīlī:            Beļģijas bīskapu konference dod savu piekrišanu bīskapa Sloskāna beatifikācijas procesa sākšanai, atbildot Latvijas bīskapu un Bīskapa Sloskāna Fonda lūgumam. Beļģijas bīskapu konference pilnvaro Bīskapa Sloskāna Fondu kā beatifikācijas procesa ierosinātāju. Mehelenes-Briseles kardināls Danēlss pilnvaro profesoru Dr. Stefanu Van Kalsteru, Mehelenes-Briseles diecēzes priesteri un Fonda prezidentu kā atbildīgo procedūras lietā.

2000. g. 10. martā:          Kardināls Danēlss izveido Komisiju (le tribunal) bīskapa Sloskāna beatifikācijai. Par beatifikācijas procesa komisijas Beļģijā postulatoru tiek nozīmēts profesors Dr. Jānis Jerumanis, autors grāmatai “Upuris par brāļiem”, kurā apkopoti daudzi dokumenti par bīskapu Sloskānu.

2000. g. 12. martā:          Kardināls Danēlss Kanonizācijas lietu kongregācijai Romā lūdz atļauju sākt beatifikācijas procesu. Arhibīskaps Pujats izteic savu atzinību Kardinālam Danēlsam par šo soli.

2000. g. 14. aprīlī:           Kanonizācijas lietu kongregācija dod labvēlīgu atbildi (Nihil obstat). Komisija sāk diecēzes procesu, kura ietvaros ir jāapkopo liecības par bīskapu Sloskānu. Beļģijā, Holandē un Vācijā tiek organizētas 36 Komisijas sesijas. Komisija veic darbu arī Latvijā. Tiek apkopoti B. Sloskāna raksti. Tiek vēsturiski izpētīta B. Sloskāna dzīve. Tādā veidā tiek savākti arhīvi, kas tiek apkopoti 7 sējumos, pavisam 2301 lappuses. Šie sējumi veido COPIA PUBBLICA, kas tiek apstiprināta Komisijas un Kardināla Danēlsa klātbūtnē un nosūtīta uz Romu 2001. gadā.

2001. g. 4. decembrī:       Kanonizācijas lietu kongregācija izdod dekrētu, kurā teikts, ka Copia Publica dokumenti ir likumīgi un ir iespējams sākt rediģēt dokumentu “Positio super vita, virtutibus et fama sanctitatis”.

2002. g. 11. janvārī:         Kanonizācijas lietu kongregācijas relators tēvs Ambrogio Eszer O.P. tiek nozīmēts kā atbildīgais “positio” rediģēšanas darbā. Profesors Dr. Stefans Van Kalsters tiek nozīmēts par postulatoru un profesors Dr. Jānis Jerumanis par vicepostulatoru šim procesam.

2003. g. 20. februārī:       “Positio”, kas ietver 555 lappuses tiek nodots Kanonizācijas lietu kongregācijā.

2004. g. 8. novembrī:       Pēc “positio” izpētes Komisija 9 teologu sastāvā vienprātīgi nobalso par bīskapa Sloskāna tikumu varonību.

2004. g. 14. decembrī :     Kanonizācijas lietu kongregācijas Kardinālu komisija apstiprina teologu lēmumu un nodod savu labvēlīgo viedokli Svētā Tēva rokās.

2004. g. 20. decembrī:      Ar pāvesta Jāņa Pāvila II izsludinātu dekrētu Decretum super heroicitate virtutum, oficiāli tika atzīta bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonība, un turpmāk viņu var dēvēt par godināmo.

Tikumu varonības atzīšana nozīmē, ka Baznīca novērtē Dieva kalpa Boļeslava Sloskāna dzīves izcilību (excellentia vitae) un uzskata to par atdarināšanas vērtu.

Tas ir pirmais posms ceļā uz bīskapa Sloskāna oficiālu pasludināšanu par svēto. Katoļu Baznīcas kārtība paredz, ka tam ir nepieciešami vēl divi sekojoši posmi: beatifikācija jeb atzīšana par svētīgo un kanonizācija jeb atzīšana par svēto.

Beatifikācija ir atļauja veikt oficiālu godināšanas kultu Dieva kalpa godam vietējā Baznīcā. Šādu atļauju dod, ja tiek apstiprināts, ka, pateicoties šī cilvēka aizlūgumiem, ir noticis kāds brīnums.

2005. gada sākumā Romā speciāla komisija izskatīs B. Sloskāna lietu. Gadījumā, ja kāds brīnums tiks apstiprināts, pāvests Jānis Pāvils II liturģiskas ceremonijas laikā pasludinās bīskapu Sloskānu par svētīgo.

Lai cilvēku atzītu par svēto visā universālajā Baznīcā, viņa svētumam ir jātiek apliecinātam caur vēl kādu brīnumu. Tādā gadījumā bīskaps Boļeslavs Sloskāns tiktu oficiāli atzīts par Baznīcas svēto.

<<<

*Upuris par brāļiem

(c) 2005 LRKB Informacijas centrs