Mons. A.Smelters, Latvijas vienības kapelāns

Jūsu Rīgas vienības ‘’Dzintars’’ žurnāla redakcija man kā vienības kapelānam lūdza, lai es uzrakstu jaunajam žurnālam kādu rakstiņu par tēmu ‘’Ideāli’’. Visu laiku es domāju un sev jautāju, ko gan es varētu dzintariešiem prātīgu uzrakstīt? Tad man prātā nāca doma un tanī pat laikā jautājums: Kāds tad tev kā priesterim bija un ir tavs dzīves ideāls? Kāpēc tad tu kļuvi par priesteri? Droši vien tāpēc, ka priesterība kā tāda bija tavs dzīves ideāls. Protams, ne jau uzreiz es izpratu priesterības lielo skaistumu, vērtību un vajadzību cilvēcei. Tas nāca lēnām un pakāpeniski, Dieva žēlastības iedarbībā.

Kad es, starp 1946. un 1947.gadu, strādāju kā vienkāršs Brēmenes ostas strādnieks un dzīvoju ļoti morāliski pagrimušā vidē, kura grasījās arī mani ieraut šinī grēcīgajā dzīves ritmā, es sāku meklēt savai dzīvei jēgu.

Vispirms mēģināju iestāties Pinebergas Baltijas universitātē. Tas neizdevās, jo nebija nekādu dokumentu par ģimnāzijas pabeigšanu. Sākās smags pārbaudes un reizēm pat ciešanu pilns laiks. Kādas svētdienas agrā rīta stundā es pastaigājos pa sabombardēto Brēmenes pilsētu. Ielas bija tukšas, tikai viens neliels suns meklēja sava saimnieka pēdas. Tieši šinī brīdī kaut kas uz mani sāka runāt: ‘’Cilvēka bērns, lūk suns meklē pēc sava saimnieka, tu, katolis – kristietis, ko tu meklē Kunga dienā tukšajās ielās? Suns meklē savu kungu… Vai nebūtu laiks arī tev sākt apmeklēt sava Kunga namu? Jā, bet kur tu šeit vari atrast šinī Brēmenes ostas rajonā kādu baznīcu?’’ Tieši šinī brīdī man pretīm nāk kāda vecāka kundzīte. Es savā sliktajā vācu valodā jautāju: ‘’Wo ist die Katolische Kirche?’’ (Kur ir katoļu baznīca?) Vācu kundzīte atbildēja: ‘’Kommen Sie mit!’’ (Nāc līdzi!) Baznīcu mēs neatradām, bet atradām kādu krogā provizoriski salabotu zāli. Tur bija jau sanākuši kādi 60 cilvēki. Toreiz šis mazais atgadījums neko tādu sevišķu neizteica. Šodien man liekas, ka tas bija kā kāds pirmais mājiens uz manu dzīves ideālu.

Es atstāšu daudzus notikumus un dzīves sarežģījumus pie malas un sākšu savu stāstījumu ar to dienu (1948.gada 30.janvāri), kad es sastapos ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu. Ja es tagad, pēc vairāk kā 52 gadiem atskatos atpakaļ, tad man liekas, ka mans dzīves ideāls – priesterība – radās tieši toreiz, kad es nobijies sēdēju bīskapa Sloskāna istabiņā un klausījos viņa pirmajos vārdos par priesterību: ‘’Tātad tu gribi kļūt par priesteri? Tā ir ļoti skaista lieta. Priesterība ir kaut kas liels, cēls, svēts. Tā ir Jēzus Kristus dāvana. Uz priesterību nenāk pats no sevis. Priesterība ir aicinājums. Uz to paaicina pats Jēzus. Tātad tu gribi kļūt priesteris? (Klusuma brīdis.) Tagad tev būs pašam jāatklāj, vai tu pats gribi kļūt par priesteri, vai tevi uz to aicina Dievs.’’

Apmēram tā skanēja bīskapa Sloskāna vārdi. Viņš vairs man nekad vienam pašam šo jautājumu neatkārtoja. Viņš arī nekad man nejautāja: ‘’Kā ir, vai tu pārdomāji, kāpēc tu gribi kļūt par priesteri?’’ Nē, viņš ļāva man līdz 1956.gada 15.jūlijam pārdomāt, vai priesterība tiešām ir mans dzīves ideāls. Lūdzoties, lasot Svētos Rakstus, meditējot, mācoties un piedaloties rekolekcijās, es atklāju, ka tieši priesterībā es varēšu vislabāk kalpot Dievam un cilvēkiem. Tagad atlika tikai labi izprast, kas tad ir Jēzus Kristus iestādītā priesterība? Kāpēc tāda ir vajadzīga, un ko tā dos man pašam un cilvēcei? Kad tuvojās iesvētes diena, es sāku domāt par savas priesterības dzīves vadmotīvu. Es atcerējos bīskapa Sloskāna devīzi: ‘’Hostia Pro Fratribus’’ un zināju, ar kādu uzticību un mīlestību viņš šo savu dzīves vadmotīvu centās izvest dzīvē. Upuris par brāļiem bija kļuvis viņa dzīves ideāls. Tad es sāku meklēt savu priestera dzīves ideālu, kuras paēnā un vadībā es varētu nodzīvot visu savu priestera dzīvi. Vispirms es atcerējos Evaņģēlija fragmentu par Tabora kalnu: ‘’Tad parādījās mākonis, kas viņus apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss: ‘’Šis ir mans mīļais Dēls: Viņu klausiet!’’’’ (Mk.9). Tātad Tēvs dod pavēli, lai mēs klausām Viņa Dēlu, kurš daudzās vietās Evaņģēlijā atkārtoja, ka Viņš ir nācis kalpot. Tēvs Viņu sūtīja kā Kungu – Mācītāju, bet arī kā Kalpu – Glābēju. Iedvesmots no šīs idejas, es izvēlējos savu priestera dzīves devīzi: ‘’Ecce Servus Tuus’’ (‘’Lūk, Tavs kalps’’). Izvēle ir notikusi, tagad atliek šo vārdu nozīmi izvest dzīvē. Tātad mans priestera ideāls ir kalpot Dievam un cilvēkiem. Tāpat kā bīskapam Sloskānam viņa priestera dzīves ideāls bija būt par upuri brāļiem. Izvēlēties dzīves ideāla devīzi nebija nemaz tik smagi. Dzīves smagums stāvēja priekšā. Radās jautājumi. Vai spēsi kalpot kārtīgi un apzinīgi Dievam un tautai visu savu priestera dzīvi, visās vietās, visos apstākļos un ar visāda rakstura cilvēkiem, priekšniekiem utt.? Kādi citi Jēzus vārdi: ‘’Es esmu dzīvības koks, kas turas pie manis, tas dzīvos…’’ (Jāņa Evanģēlijs). Atkal viens jauns pamudinājums, kā kļūt ideālam, pilnīgam priesterim – kalpam. Arī citi Jēzus Kristus vārdi kā: ‘’Esiet pilnīgi kā mans Debesu Tēvs ir pilnīgs!’’ Visi šie un citi Evaņģēlija vārdi, kā kāds spogulis man nostājas priekšā un atgādināja: ‘’Ja tu gribi kļūt labs, svēts un ideāls priesteris, tad tikai seko Jēzum.’’

Pirmajos priestera gados es samērā maz piegriezu vērību Jēzus tik bieži dotajam aicinājumam un dzīves piemēram – lūgšanām. Tāpat kā apustulim, arī man tikai dažus gadus vēlāk atvērās acis un saprāts, ka bez lūgšanām tu nekad nekļūsi par ideālu priesteri. Protams, es pazinu arī Jēzus vārdus: ‘’ja jūs darīsiet visu, jūs sakiet tikai tālāk, es esmu un palieku viens necienīgs kalps’’. Tagad es biju apbruņojies ar šiem Jēzus dzīves gudrajiem vārdiem un Viņa dzīves piemēru, es sāku soli pa solītim veidot savu priestera dzīvi uz šo pilnības ideālu. Nē, šeit es atsaucu trīs vārdus: ‘’es sāku veidot’’, jo šie vārdi skan pārāk egoistiski. Dievs pats sāka lūgšanas laikā mani veidot par tādu priesteri, kādu Viņš pats gribēja no manis redzēt. Es nekad nevaru aizmirst Magnifikatā teiktos Marijas vārdus: ‘’Dievs manī darīja lielas lietas…’’ Lai sasniegtu savu priesterības ideālu, es kopā ar Mariju bieži atkārtoju un lūdzu, lai Dievs pats dara manī svētdarīšanas ideālā priestera darbus. Mēs visi zinām, ka cilvēks nekad pats ar saviem spēkiem nekļūs svēts, jo pēdējais svētdarīšanas darbs ir Dieva darbs.

Tā kā mana priestera devīze ir ‘’Ecce Servus Tuus’’, kuru es pats brīvprātīgi un apzinīgi esmu izvēlējies un no kuras es negribu pat vecuma dienās atkāpties, tad es cenšos pēc iespējas apzinīgāk un patiesāk kalpot Dievam un saviem brāļiem un māsām Kristū. Lai nu kādos apstākļos, vidē un cilvēkos nebūtu, man ir vienmēr jāatcerās un jāliek darbā mans priestera ideāls – kalpošana citiem.

‘’Dzintara’’ organizācijā es neiestājos, jo man to neieteica pats bīskaps Sloskāns. Viņš teica: ‘’Tu esi priesteris visiem, ne vienam vairāk, ne otram mazāk.’’ ‘’Dzintaram’’ sāku kalpot jau 1958.gadā, būdams Vācijā tam par kapelānu. Toreiz liels darbs tas nebija. Neatceros vairs, kurā gadā Minsterē Apvienības prezidents Dr.V.Mileiko mani iecēla ‘’Dzintara’’ goda biedra godā. Toreiz šis paaugstinājums likās liels. Pats pat neapjēdzu un nezināju, kādi būs mani pienākumi. Neviens man goda krēslu nepasniedza un līdz šim man ir vienmēr bijis ‘’Dzintara’’ saietos jāmeklē pašam jāmeklē krēsls kaut kur seniora vai prezidenta tuvumā. Toreiz neviens no mums, vēl mazāk, es pats, ne sapnī nebijām padomājuši, ka man būs tas lielais gods nodibināt Rīgā pirmo Latvijas ‘’Dzintara’’ vienību. Es to darīju ar drebošu sirdi, riskēdams, vai tikai kaut kas labs sanāks. Fil! Antons Zalāns un citi svešatnē dzīvojošie mani kužināja un atbalstīja, lai es mēģinot Latvijā nodibināt vairākas vienības. Jau sākumā mēs plānojām kaut kādā veidā nodibināt piecas vienības: Rīgā, Rēzeknē, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā. Pašlaik mums ir trīs. No kā es baidījos, jo to es biju jau novērojis ārzemēs, notika. Rīgas vienībā sastājās samērā ātri daudz studentu, jauniešu un akadēmiķu. Vairāki iestājās, tā man likās, savtīgos nolūkos: dabūt kādu stipendiju, braucienu uz ārzemēm vai arī greznu cepuri uz galvas. Vairāki aizbrauca uz citu rēķina uz ASV, bet pēc baudītā prieka atvilkās malā, jo dzintariešu aprindās viņiem likās par maz sološu panākumu vai maz intelektuālās gaisotnes. Sāka skaitīt citu kļūdas un to bija protams daudz. Neaizmirsīsim, mīļie draugi, pamācošo izteicienu: ‘’Tie, kas kaut ko dara, tie arī kļūdās’’. Arī mūsu pirmo gadu plēšanās ir jāliek zem izteiciena ‘’pirmie kaķēni ir jāslīcina’’. Katrs no jums, dzintarietis svešatnē un šeit Latvijā, neaizmirsīsim mūsu ‘’Dzintara’’ ideālus’: ‘’Dievam un Tēvijai’’. Ja dzintarieša skaistā cepure, vai tās krāsu lentas un dažs labs spraudeklis pie krūtīm nekalpo vairs Dievam, Tēvijai, brāļiem un māsām, tad ir labāk šo nepatieso ideālu atdot organizācijai atpakaļ. Nebūsim dzintarieši ar farizejisku ideālu piegaršu, bet gan dzintarieši, kam par spīti visām pārejošām grūtībām un nesaprašanām Dieva, tautas, mīlestības ideāli paliek pirmajā vietā.

Nobeidzot šo ‘’neideālo’’ rakstu, es vēlreiz aicinu visus dzintariešus Latvijā un svešatnē, kas ‘’Dzintara’’ organizācijas biedra godu pieņemat ar lepnumu, tad izveidojiet paši sevī un uz āru ideālas ‘’Dzintara’’ vienības. Neesiet tādi savtīgi ‘’dzintarieši’’, kas atnāk uz pilnsapulci vai kādu saviesīgu dzintariešu vakaru, pie durvīm samaksā dalības naudu un pēc pāris minūtēm pazūd. Šāda veida dzintarietis būtu jāsauc par farizejiski nenopietnu dzintarieti. Ir gavēņa laiks. Atjaunosimies un atgriezīsimies pie īstiem Dieva un Tēvzemes ideāliem.Vēlu visiem, lai mēs jaunajā gadsimtā un šinī Jubilejas gadā kļūtu tik pat pazemīgi, drošsirdīgi un patiesi kāds ir mūsu pašreizējais pāvests Jānis Pāvils II. Savus un citu divtūkstošgadu Baznīcā sakrājušos grēkus viņš atklāti un pazemīgi visas pasaules priekšā nožēloja, viņš lūdza, lai citi mums katoļiem piedod, un mēs paši atkal no savas puses piedodam citiem.

Mīļie dzintarieši! Neskaldīsim dažu ņiaušu dēļ matus! Piedosim viens otram, kā to mums mācīja Jēzus un kā to mums tik pazemīgi un patiesi izdarīja pāvests! Mūsu mazās dzintariešu nesaskaņas manuprāt ir vairāk antipātijas rezultāts, nekā nopietni domājošo akadēmiķu iekšējās sadzīves problēma. Pieturēsimies pie vecvecā izteiciena: ‘’gudrākais piekāpjas’’, lai ‘’Dzintara’’ mājā beidzot iestājas miers..□