• Ordeņi
• Kongregācijas
• Sekulārinstitūti

OP – Ordo Praedicatorum
Adrese:
Liepājas Sv. Dominika klosteris
Jelgavas iela 17, LV-3400 Liepāja
Tālr.: +371 3480051
Fakss: +371 3480038
E-pasts: op@mailbox.riga.lv
http://www.op.org

Petrovs Vladimirs OP
21.12.1979 / 08.09.2000 (svētsolījumu datums)
Adrese: Lukiškiu a. 10, LT-01107 Vilnius, LIETUVA
Tālr. (00370) 521 246 11
Mob. 00370 68338258
E-pasts: vovaop@gmail.com

Pamatdevīze: Contemplare et contemplata aliis tradere - Pārdomāt (par dievišķām lietām) un pārdomu augļus nodot citiem.
Otrā devīze: Veritas - patiesība

DIBINĀŠANA

Ordeņa pirmsākumi meklējami 1207.-1217. gadā pie Osmas diecēzes kanoniķiem Spānijā. Šīs diecēzes kanoniķi, kuru vidū bija arī Dominiks Guzmans, veica tautas evaņğelizāciju, sludinot Dieva Vārdu.
Dominiks Guzmans, ordeņa dibinātājs, beidza Palencas universitātes dabaszinātņu un teoloğijas nodaļas, tika iesvētīts par priesteri un 1197. gadā ieskaitīts Osmas kanoniķu kopienā (Spānijā). Ap 1206. gadu Tulūzas apkaimē Dominiks uzsāka savas apustuliskās gaitas, apstaigājot ciemus un sludinot evaņğēlisko mācību, lai atgrieztu albiğiešus un valdiešus. 1215. gadā Dominika uzticīgākie sekotāji viņa klātbūtnē salika svētsolījumus.
1216. gada 22. decembrī pāvests Honorijs III apstiprināja Dominika izveidoto kopienu.
Latvijā pirmie dominikāņi ieradās 1234. gadā un apmetās Rīgā. Blakus sv. Pētera baznīcai viņi uzcēla sv. Jāņa Kristītāja klosteri un baznīcu. 1524. gada Lielajā piektdienā dominikāņi (saukti arī par melnajiem mūkiem) bija spiesti atstāt klosteri Rīgā un līdz pat 1543. gadam sludināt Dieva Vārdu ārpus pilsētām.
Dominikāņi vēlreiz atgriezās Latvijā 17. gadsimta beigās un apmetās Pasienē, Aglonā un Rušonā. 1822. gadā tie atgriezās arī Rīgā, lai kalpotu Sāpju Dievmātes baznīcā. 1868. gadā dominikāņu brāļi atkal tiek padzīti no Rīgas, un jau 1893. gadā Aglonā ir palicis tikai viens dominikānis.
Trešais dominikāņu ordeņa vēstures posms Latvijā sākās 1985. gada augustā, kad toreizējais Rīgas Garīgā semināra audzēknis, tagadējais Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis salika savus pirmos svētsolījumus.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Ordeņa apustuliskā sūtība Baznīcā ir Dieva Vārda sludināšana.
Dominiku, kā arī viņa sekotājus, raksturo līdzjūtība, kas tiek izrādīta konkrētam cilvēkam, kurš ir nomaldījies Dieva meklējumos vai vispār Viņu nepazīst. Šī līdzjūtība izpaužas kā Evaņğēlija sludināšana jeb sprediķošana, kas ir dominikāņu galvenais mērķis un harizma. Devīze Contemplare et contemplata aliis tradere uzliek par pienākumu katram dominikānim, pirms tas sludina Dieva Vārdu, to pārdomāt personīgā lūgšanā un kontemplācijā.
Dominikāņiem rūp patiesība un tās sludināšana, tāpēc tie savā formācijā lielu uzmanību pievērš studijām. Nepārtraukto zināšanu padziļināšanu dominikāņu ordenī ierosina kalpošana Baznīcai, sludinot tās mācību, kā arī katra cilvēka prāta attīstības nepieciešamība.
Dominikāņu garīgumam piemīt teocentriski kristocentrisks raksturs. Īpašu vietu tajā ieņem krustā sistā Jēzus un Dievmātes kults. Garīguma pamatā ir apziņa, ka jebkuras apustuliskās darbības mērķis ir Dieva goda vairošana un dvēseļu pestīšana.
Brāļu dominikāņu dzīvi raksturo dzīve kopienā, nabadzības, šķīstības un paklausības solījumu uzticīga ievērošana, kopēja liturğija, jo īpaši Euharistija un breviāra lūgšanas, centīgas studijas un stingra klostera iekšējo likumu ievērošana.

SASTĀVS

Dominikāņu ordeni veido apustuliskās vīriešu kopienas, klauzūras māsas, apustuliskās māsas un dominikāņu laji. Ordeni tā plašākajā nozīmē dēvē par dominikāņu ğimeni, kurā līdzās augstāk minētajām ietilpst vēl citas dažāda veida kopienas, kurās tās locekļi dzīvo saskaņā ar dominikāņu garīgumu.

KANONISKAIS STATUSS

Brāļu priesteru ordenis.

DARBĪBA LATVIJĀ

Dominikāņu ordenis veic apustulisko darbību gan laju, gan garīdznieku vidū. Tā izpaužas kā sprediķošana, grēksūdžu uzklausīšana, rekolekciju un misiju dienu vadīšana, lekciju lasīšana mācību iestādēs, sadarbība ar plašsaziņas līdzekļi un draudžu vadīšana. Apustuliskajā darbā tiek iesaistītas gan klauzūras māsas, kuras atbalsta brāļus ar lūgšanu un garīgajiem upuriem, gan apustuliskās māsas un laji, kuri tajā aktīvi piedalās.

IESTĀŠANĀS

Ordenī var iestāties ticību praktizējoši, katoļticīgi vīrieši, kas nav jaunāki par 17 gadiem. Kandidātiem, kuri vēlās kalpot ordenī kā brāļi priesteri, ir jābūt pabeigtai vidējai izglītībai, lai varētu uzsākt sešus gadus ilgās teoloğijas studijas. Kandidātiem, kas vēlas kļūt par klosterbrāļiem, vēlama vismaz arodizglītība. Pēc sīkākas informācijas lūdzam griezties klosterī pie atbildīgā par aicinājumiem un formāciju.

SJ – Societas Jesu
Adrese:
Jēzus Sadraudzības
Lietuvas un Latvijas provinces centrs,
Didžioji gatve 34, LT– 2001, Vilnius, Lietuva
Tālr./fakss: 00 370 5 2121715
Tālr.: 00 370 5 221715
Fakss: 00 370 5 221876

Jezuītu noviciāts
Vilniaus g. 247b, LT-5400, Šiauliai, Lietuva
Tālr./fakss: 00 370 41 525715
E-pasts: jesuit_lv@catholic.org; aldonassj@hotmail.com
http://www.sj.lv
www.jesuit.org (angļu val.)

Devīze: Ad maiorem Dei gloriam - [Viss] lielākam Dieva godam

DIBINĀŠANA

Jezuītu ordeņa dibinātājs ir Ignācijs Lojola (1491-1556)1. Studēdams Parīzē, viņš pulcināja draugus, kas, izvēlējušies Jēzu Kristu par paraugu un vadītāju savā dzīvē un darbos, nolēma palikt kopā, lai kalpotu "jo lielākam Dieva godam". Jau pirms ordeņa dibināšanas pirmie Ignācija Lojolas līdzgaitnieki uzskatīja sevi par "draugiem Kungā". Šādi radās ordeņa nosaukums Jēzus Sadraudzība (lat. Societas Jesu).

AICINĀJUMS

Sadraudzības locekļu mērķis ir "ar Dieva žēlastības palīdzību ne vien tiekties pēc savas dvēseles pestīšanas un pilnības, bet ar šīs žēlastības palīdzību neatlaidīgi darboties arī savu tuvāko dvēseļu pestīšanas un pilnības labā" (no dokumenta "Eksāmens", kurā raksturotas Jēzus Sadraudzības pamatiezīmes).
Kā redzams, jezuītu ordenis nav dibināts darbībai kādā konkrētā jomā. Atkarībā no laikmeta iezīmēm un prasībām viņi darbojas tur, kur tas visvairāk ir nepieciešams. Jēzus Sadraudzības pēdējā XXXIV Ğenerālā kongregācija (1995) formulēja četrus darbības pamatprincipus, pēc kuriem jezuīti vadās mūsdienās: 1) kalpot ticībai, 2) cīnīties par taisnīgumu, 3) risināt dialogu ar dažādām kristīgajām baznīcām un citām reliğijām, 4) darboties laikmeta kultūras kontekstā.

SASTĀVS

Jezuītu ordenis ir vīriešu ordenis, kurā daļa locekļu pēc filosofijas un teoloğijas studijām tiek iesvētīti par priesteriem, bet daļa, beiguši studijas un apguvuši profesiju, dzīvo un strādā ordenī kā brāļi.

GARĪGUMS

Pamatformāciju Sadraudzības locekļi gūst Garīgajos vingrinājumos, kur jezuīti smeļas bagātīgu lūgšanas pieredzi un mācās atrast Dievu ik brīdi - gan darbā, gan atpūtā. Personīgā lūgšana un Svētā Mise ir dienas svarīgākie notikumi, pateicoties kuriem jezuīti gūst spēku daudzajiem darbiem, kas, savukārt, atbalsojas garīgajā dzīvē. Varam teikt, ka jezuītu dzīvi raksturo apcere (kontemplācija), kas izpaužas darbībā.

IESTĀŠANĀS ORDENĪ

Jēzus Sadraudzībā var iestāties jebkurš fiziski un psihiski vesels neprecējies vīrietis, kas ir katoliskās Baznīcas loceklis un spēj iekļauties jezuītu kopienas dzīvē.

DARBĪBA

Lietuvas un Latvijas jezuītu provincē īpaši iezīmējas divas darbības jomas, proti, kristīgās izglītības sekmēšana un sv. Ignācijam raksturīgā garīguma iedzīvināšana. Viļņā un Kauņā darbojas divas jezuītu ğimnāzijas. Jezuīti vada rekolekcijas, organizē seminārus un nometnes, izplata Labo vēsti, izmantojot plašsaziņas līdzekļu un interneta starpniecību.

KANONISKAIS STATUSS

Jezuītu ordeņa darbības pamatprincipus atzina un apstiprināja pāvests Pāvils III bullā Regimini militantis ecclesiae 1540. gada 27. septembrī, ko mēdz uzskatīt par Jēzus Sadraudzības dibināšanas dienu. Ordeņa locekļus vieno īpašs paklausības solījums pāvestam. Jezuīti darbojas visos sabiedrības slāņos - gan akadēmiskajā vidē, gan nabadzīgo un trūkumcietēju vidū.

OFMCap – Ordo Fratrum Minorum Capuccinorum
Adreses Rīgā:
Olğerts Aleksāns, OFMCap
Katoļu iela 16, Rīga, LV-1003
Tālr.: +371 67617620, +371 67613630
Mob.tālr.: +371 26563624
E-pasts: rigaofmcap@inbox.lv; olaine.ofmcap@post.pl
www.catholic.lv/kapucini
Aldis Ziemelis, OFMcap
Embūtes iela 12/14, Rīga, LV-1007
Tālr.: +371 67472299
Mob.tālr.: +371 26821774
Adrese Viļakā:
Jāzeps Kornaševskis, OFMCap
Parka iela 5b, Viļaka, Balvu raj., LV-4583
Tālr.: +371 64563332
Mob.tālr.: +371 29417446
www.ofmcap.org
www.kapycuni.franciszkanie.pl
www.kapucyni.pl

DIBINĀŠANA

Mazāko brāļu kapucīnu ordenis ir trešais sv. Franciska no Asīzes dibinātā Mazāko brāļu ordeņa reformētais zars. Dedzīgi un ideālu pārņemti, sv. Franciska ordeņa brāļi darīja visu, lai dzīvotu, pilnībā sekojot viņa norādītajam ideālam: galējā nabadzībā, gandarīšanas un kontemplatīvas lūgšanas garā, vienkāršībā un brālīgā mīlestībā. Šī ideāla ietekmē 1525. gadā iesākās kapucīnu reforma. To aizsāka brālis Matejs no Bašo, kuram pievienojās brāļi Ludviķis un Rafaēls no Fossombrones. Ievērojot Katrīnas Cibo lūgumu, pēc pamatīgas lietas izpētes, pāvests Klements VII 1528. gada 3. jūlijā izdeva bullu "Religionis zelus", kas likumīgi pamatoja jaunās brāļu kopienas pastāvēšanu. Bulla ietvēra sekojošus punktus: tiesības dzīvot "vientuļnieku dzīvi", ievērojot sv. Franciska regulu; bārdas un habita ar konusveida kapuci nēsāšanu; sprediķošanu tautai; tiesības uzņemt noviciātā gan garīdzniekus, gan lajus. Pirmais ordeņa oficiālais nosaukums bija "Vientuļnieku dzīves mazākie brāļi". Drīzumā tomēr nosaukums mainījās. Kad brāļi ar garajām bārdām un jaunajā habitā pirmo reizi parādījās Kamerīnas ielās, zēni, domājot, ka tie ir ceļojoši eremīti, sauca: "Scapuccini! Scapuccini! Romiti! Romiti!" (kapucieši, vientuļnieki). Tāpēc brāļus sāka saukt šajā vārdā, kas saistījās ar viņu habitu, pareizāk, ar tā lielo kapuci. No 1534. gada nosaukums kapucīni figurē arī pāvestu dokumentos. Tā radās nosaukums "Mazāko brāļu kapucīnu ordenis". 1608. gadā pāvests Pāvils V izdeva apustulisko konstitūciju, kurā pasludināja kapucīnus par "patiesiem mazākajiem brāļiem" un "sv. Franciska garīgajiem dēliem", uzsverot, ka tiem uz šo apzīmējumu ir tādas pašas tiesības kā citiem brāļiem no lielās franciskāņu saimes. 1619. gada 23. janvārī ar tā paša pāvesta lēmumu kapucīni kļuva par atsevišķu sv. Franciska ordeņa atzaru. Kopš šī brīža augstākais priekšnieks tiek saukts par "ğenerālo ministru" un tiek uzskatīts par likumīgo sv. Franciska pēcteci.

AICINĀJUMS (HARIZMA)

Mazāko brāļu kapucīnu ordeņa locekļu pamatuzdevums ir sv. Franciska regulas un dzīves pirmatnējo ideālu ievērošana, dodot priekšroku lūgšanai, īpaši kontemplatīvajai; sekojot "mazuma" (minoritas) garam, rūpēties par personīgo un kopienas nabadzību; mīlestībā uz Kunga Krustu censties īstenot dzīves stingrību un veikt gandarīšanu ar prieku; veidot savstarpējās attiecības brālīgas atvērtības garā; ar prieku uzturēties starp nabadzīgajiem, kroplajiem un slimajiem cilvēkiem; kalpošanas garā attīstīt daudzveidīgu, dinamisku apustulisko darbību, sevišķi evaņğelizāciju. Mūsdienās brāļu darbībai ir visai daudzveidīgas formas, starp tām arī misijas visos pasaules kontinentos dažādos sabiedrības slāņos, īpaši tur, kur ir sabiedrības atstumtie, ieslodzītie, slimie un vientuļie. Kapucīnu pastorālā darba harizma ir sprediķošana un grēksūdžu uzklausīšana - īpaši spilgti šis aicinājums ir atklājies sv. Leopolda Mandiča, sv. tēva Pio un svētīgā Honorāta Kožmiņska dzīvēs.

SASTĀVS

2002. gada sākumā bija gandrīz 11 tūkstoši ordeņa locekļu. Kapucīnu ordenis ir ceturtais lielākais vīriešu ordenis pasaulē, brāļi strādā 96 pasaules valstīs. Līdz 1997. gadam pastāvēja Latvijas un Igaunijas kapucīnu ğenerālais komisariāts, tomēr nepieciešamā locekļu skaita trūkuma dēļ komisariāts tika likvidēts, un ğenerālais ministrs rūpes par kapucīnu kopienas atjaunotni uzticēja Varšavas kapucīnu provincei no Polijas.

IESTĀŠANĀS

Brāļu kapucīnu ordenis ir vīriešu ordenis. Lai iestātos ordenī, pirmkārt, ir jāsajūt Dieva aicinājums; jābūt dabiskai spējai dzīvot evaņğēlisku dzīvi brāļu kopienā, kā arī atbilstošai fiziskai un psihiskai veselībai; jātic un jāievēro tas, ko māca katoļu Baznīca. Kandidātam jābūt nobriedušam, ar noteiktu gribu un dedzīgam. Bez tam ordenī var stāties tikai ar tīru nodomu kalpot Dievam un cilvēku pestīšanai. Sīkāku informāciju var iegūt, personīgi sazinoties ar brāļiem.

DARBĪBA

Pēc Pirmā pasaules kara, V.E. Rīgas metropolīta Antonija Springoviča aicināti, Latvijā ieradās kapucīnu brāļi no Bavārijas. 1929. gadā tika nodibināts pirmais klosteris Skaistkalnē. 1933. gadā metropolīts Antonijs Springovičs uzticēja kapucīniem pastorālās rūpes par sv. Alberta baznīcu Rīgā. Vēl pirms Otrā pasaules kara 1936. gadā kapucīni uzcēla klosteri Viļakā. Šajā klosterī strādāja Latvijā ļoti pazīstamais un mīlētais kapucīns tēvs Toms, kas nomira Aktjubinskā, Kazahstānā 1984. gadā, sasniedzis svētuma slavu. 1937. gadā trīs latviešu kapucīni saņēma priesterības svētības. Diemžēl Otrais pasaules karš un padomju režīma gadi daudz ko sagrāva tik cerīgajā kapucīnu klātbūtnē Latvijā. Padomju vara, cīnīdamās pret reliğiskajām organizācijām, aizliedza ordeņa darbību, un brāļi tika izkaisīti. Visi, kuriem neizdevās izbraukt uz Rietumiem, tika apcietināti un izvesti uz lēğeriem Kazahstānā. Tomēr visur, kur brāļi uzturējās, viņi varonīgi apliecināja uzticību Dievam, Baznīcai un cilvēkiem, kuriem kalpo. Latvijas kapucīni strādāja Igaunijā un Kazahstānā. Šāda situācija turpinājās līdz pat 1991. gadam, kad kapucīni atgriezās Rīgā, sv. Alberta baznīcā, bet 1996. gadā - arī Viļakā. Patlaban kapucīni no sv. Alberta baznīcas aprūpē ticīgos Kekavā, strādā Olaines un Pēternieku draudzēs, kalpo arī svētā Franciska draudzē Rīgā. Tiek apkalpotas divas slimnīcas Rīgā, pansionāti un ieslodzījuma vietas. Viļakā dzīvojošie brāļi apkalpo arī Kupravas un Liepnas draudzes.

KANONISKAIS STATUSS

Mazāko brāļu kapucīnu ordenis atrodas tiešā Apustuliskā Krēsla pakļautībā; savās iekšējās lietās tas ir neatkarīgs, savukārt pastorālo darbu veic, saskaņojot to ar diecēzes bīskapu. Ordenis pieder pie kontemplatīvi aktīvajiem ordeņiem. Saskaņā ar apustuliskā pamudinājuma Vita consecrata 61. numuru tas pieder pie ordeņu institūtiem, sauktiem par "jauktajiem". Tas sastāv no brāļiem, kas ir priesteri, un no brāļiem, kas tādi nav. Ordenis visiem brāļiem dod vienādas tiesības un uztic vienādus pienākumus, izņemot tos, kuru avots ir svētību sakramentā (priesterībā).

OSPPE – Ordo Sancti Pauli Primi Eremitae
Adrese Latvijā:
Skaistkalnes paulīniešu klosteris
Slimnīcas iela 2, Skaistkalne, Bauskas raj., LV-3924
Tālr.: +371 63933154
E-pasts: pauliniesi@inbox.lv
www.catholic.lv/skaistkalne
Adrese Polijā:
Duszpasterz Powołań
Ul. O. A. Kordieckiego 2
Jasna Góra
42-225 Częstochowa
Polska
www.jasnagora.pl
Noviciāts:
Ul. Leśniowska 99
42-310 Flarki
Polska
Klerikāts:
Ul. Skałeczna 16
31-065 Kraków
Polska

Devīze: Solus cum Deo solo - viens ar vienīgo Dievu

DIBINĀŠANA

Paulīniešu ordeņa pilns nosaukums ir "Svētā Pāvila pirmā vientuļnieka ordenis" (Ordo Sancti Pauli Primi Eremitae). Šis nosaukums tika aizgūts no sv. Pāvila, vientuļnieka no Tēbām, vārda, kurš dzīvoja Dienvidēğiptē no 228. līdz 341. gadam un kuru Baznīca 491. gadā Romā pāvesta Gelāsija I pontifikāta laikā svinīgi atzina par pirmo vientuļnieku.
Paulīniešu ordenis tika nodibināts Ungārijā. Bartolomejs, Pacs bīskaps, benediktīnietis no Klinī abatijas, vēlējās nodibināt vientuļnieku klosteri, kurš būtu patiesa lūgšanas un gandares oāze. Starp 1215. un 1225. gadu Pacs kalnā tika uzbūvēts šāds klosteris - vientuļnieku mītne par godu sv. Jēkabam. Bīskaps Bartolomejs tur dzīvojošajiem vientuļniekiem piešķīra savu regulu. Tomēr par paulīniešu ordeņa īsto dibinātāju un tēvu uzskata sv. Eisēbiju no Ostrihomas, kurš pēc atklāsmes, kuras laikā redzēja, kā daudzas mazas uguntiņas savienojas vienā lielā liesmā, kopā ar saviem mācekļiem Stefanu un Benediktu nodibināja sv. Krusta klosteri Pilis kalnā, kur sāka dzīvot pēc sv. Pāvila, pirmā vientuļnieka, piemēra, īpaši godinot Dievmāti. Abi klosteri 1250. gadā sv. Eisēbija vadībā apvienojās. 1262. gadā, izmantojot sv. Toma no Akvīnas aizbildniecību, ordenis saņēma pāvesta Urbāna IV svētību. Tikai 1308. gadā pāvests Klements V apstiprināja ordenim sv. Augustīna regulu, bet gadu vēlāk - pirmās ordeņa konstitūcijas.
No Ungārijas paulīniešu ordenis izplatījās Horvātijā, kur nodibinājās ap 50 klosteru, bet Remetē ordenim tika uzcelta pirmā Marijas svētnīca. Horvātijā izdeva arī pirmo paulīniešu breviāru un misāli. Paulīniešiem bija savas skolas un arī universitāte. No paulīniešiem cēlušies daudzi bīskapi, kā arī viens kardināls, kurš miris kā moceklis.
Uz Poliju paulīniešus uzaicināja Šļonskas kņazs Vladislavs Opolskis 1382. gadā, kurš par godu Melnās Madonnas brīnumdarītājai ikonai, kas tika atvesta no Krievijas, uzcēla pirmo paulīniešu klosteri Čenstohovā Jasna Gorā (Gaišajā Kalnā).
Savas attīstības augstāko punktu paulīniešu ordenis sasniedza XVI gadsimtā, kad Eiropas valstīs un pat Palestīnā un Ēğiptē 8 provincēs bija apmēram 300 klosteru. Ungārijas karaspēka sakāve pie Mohačas 1526. gadā atnesa ordenim lielu postu. Turki iznīcināja desmitiem klosteru, sadega arhīvi un bibliotēkas, mūki mira mocekļa nāvē. Pārējos postījumus izdarīja reformācija.
Ordeņa atjaunošana notika līdz ar tā darbības veida maiņu, proti, pārejot no vientuļnieciski-kontemplatīvās (t.i., apcerošās) uz kontemplatīvi-apustulisko. Polijas province ar savu galveno Jasna Goras svētnīcu kļuva par vienu no spēcīgākajiem paulīniešu dzīves centriem.

AICINĀJUMS (HARIZMA) UN GARĪGUMS

Īpašais paulīniešu garīgums jau kopš pašiem ordeņa pirmsākumiem izpaužas kā Dievmāte kulta attīstīšana un izplatīšana, Dieva kontemplācija vientulībā, liturğiskās lūgšanas un gandares iemīlēšana, dvēseļu garīgā aprūpe, Marijas kults, kalpošana ceļojošajai Dieva tautai.

DARBĪBA

Paulīniešu ordeņa mērķis ir Dieva kontemplācija vientulībā, liturğisko lūgšanu izplatīšana un gandares gara realizācija, Dieva Dzemdētājas kulta izplatīšana, apustuliskā darbība, kalpojot Baznīcai un tuvākajam, Dieva Vārda sludināšana, sakramentu, it īpaši Gandarīšanas sakramenta, svinēšana.
"Jasna Gora (...) ir visjūtīgākais aprūpes punkts visā Polijas zemē, īpaši tad, kad ir runa par dvēseļu aprūpi konfesionālā." Jānis Pāvils II
Tagad Polijā bez Jasna Goras, kur atrodas ordeņa ğenerālā kūrija, paulīniešu klosteri ir arī Krakovā na Skalce (uz Klints), Varšavā, Lešņovā, Lešna Poļaskā, Verušovā, Vlodavā, Brdovā, Toruņā, Oporovā pie Kutnas, Behovā, Paulīņu-Mohovā, Veļgomļinos, Leņčešicā, Vroclavā un Bahļeduvkā pie Zakopanes.
Ārpus Polijas paulīniešu klosteri ir Ungārijā, Horvātijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Čehijā, Slovākijā, Vācijā, Beļğijā, Itālijā, ASV, Austrālijā, Dienvidāfrikā un Kamerūnā.

SASTĀVS

Apmēram 50 klosteros dzīvo ap 500 balto paulīniešu mūku - tēvi un brāļi.

IESTĀŠANĀS (FORMĀCIJA)

Kandidatūra ir pirmais etaps paulīniešu formācijā. Tā ilgst pusgadu, kura laikā kandidāts dzīvo klosterī un pārbauda savu aicinājumu.
Noviciāts ir otrais etaps. Par novici var kļūt kandidāts, kuram ir vismaz 17 gadu. Noviciāts ir klostera dzīves skola un aicinājuma pārbaudījums. Noviciāts ilgst vienu gadu tam, kas vēlas kļūt par priesteri, un divus gadus tam, kas vēlas kļūt par klostera brāli. Noviciāts atrodas paulīniešu klosterī pie Ļešņovas Dievmātes Ğimeņu Aizbildnes svētnīcas.
Klerikāts ir formācija tiem, kuri nolēmuši kļūt par priesteriem, un tas ilgst 6 gadus. Paulīniešu ordeņa augstākais garīgais seminārs atrodas Krakovā na Skalce.

MIC - Congregatio Clericorum Marianorum
sub tituli Immaculatae Conceptionis Beatissimae Virginis Mariae
Adrese Rēzeknē: Atbrīvošanas aleja 87, LV-4600 Rēzekne
Tālr.: +371 64623500
Mob.: +371 26578181
Adrese Daugaupilī : Baložu 3, Daugavpils, LV- 5403
Mob.tālr.: +371 29225012
Adrese Viļānos: Kultūras lauk. 6a-1, Viļāni, Rēzeknes raj., LV-4650
Tālr.: +371 64662413
Fakss: +371 64662359
Ğenerālpriekšnieks: Pr. Jans Rokoshs, MIC
Via Corsica 1, 00198, Roma, Itālija
Tālr.: (00 39) 06 853 703 34
Fakss: (00 39) 06 853 703 35
Latvijas provinciālpriekšnieks:Pr. Pāvils Zeila MIC
Atbrīvošanas aleja 87, LV-4600, Rēzekne
Tālr.: +371 64623500
www.lichen.pl
www.marian.org
Latvijas provinces mājas lapa:www.mariani.lv

Devīze:Pro Christo et Ecclesia - Kristum un Baznīcai

DIBINĀŠANA

17. gadsimta otrajā pusē Poliju plosīja dažādi kari, kas nesa līdzi daudzas nelaimes. Redzot ticības un morāles pagrimumu, Dieva kalps tēvs Staņislavs Papčiņskis (1631-1704) 1673. gadā nolēma dibināt jaunu ordeni, kas palīdzētu cietējiem šinī pasaulē un dvēselēm šķīstītavā. Ordenis ieguva nosaukumu Bezvainīgi Ieņemtās Vissvētākās Jaunavas Marijas priesteru mariāņu ordenis. 18. gadsimtā tas sāka strauji attīstīties un drīzumā kļuva par starptautisku kopienu. Pēc poļu sacelšanās pret cariskās Krievijas valdību, kas notika 1864. gada janvārī, sekoja smagas represijas, kas skāra ne tikai vienkāršos ļaudis, bet arī garīdzniekus, īpaši klosterbrāļus. Mariāņus represijas skāra tik spēcīgi, ka 1908. gadā Mariampolē (Lietuvā) bija palicis tikai viens mariānis - ordeņa ğenerālis tēvs Vincents Senkovskis.
Brīdī, kad šķita, ka mariāņu ordenis nolemts bojāejai, Dievs aicināja uz klostera dzīvi divus jaunus, ļoti dedzīgus priesterus, Pēterburgas Garīgās akadēmijas profesorus Juri Matulaiti-Matulēviču un Franci Būčisu. Priesteris Matulēvičs nolēma savas ieceres par mariāņu ordeņa glābšanu apvienot ar tēva Honorata nodomu radīt slepenu priesteru kongregāciju. 1909. gada 29. augustā priesteris Matulēvičs ar pāvesta Pija X piekrišanu deva svētsolījumus, bet priesteris Būčis tika uzņemts noviciātā. Tā kā nebija iespējama atklāta kongregācijas darbošanās, viņi bija spiesti sava baltā habita vietā valkāt sutanu. 1910. gada rudenī Apustuliskais Krēsls apstiprināja atjaunotās konstitūcijas. 1911. gada jūlijā tēvu Matulēviču ievēlēja par kongregācijas ğenerālpriekšnieku. Viņš par kongregācijas devīzi izvēlējās Pro Christo et Ecclesia. Kongregācijas locekļu skaits sāka palielināties, un pamazām tā izplatījās visā pasaulē.
Pašlaik ir apmērām 600 mariāņu kongregācijas locekļu.

AICINĀJUMS (HARIZMA)

Saskaņā ar sava dibinātāja Staņislava Papčiņska nodomu un norādījumiem mariāņiem Baznīcā ir uzticēta trīskārša sūtība, proti, veicināt Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas un Dieva žēlsirdības kultu, rūpēties par cietējām dvēselēm šķīstītavā, sevišķi tām palīdzot ar Svētās Mises upuri, ar atlaidām un pašaizliedzības aktiem, upurējot par tām arī savus labos darbus, kā arī darboties cilvēku garīgās aprūpes laukā. Katrs mariānis ir aicināts kalpot Baznīcai, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, vīrišķīgi pārvarot visus šķēršļus un grūtības un sevi pilnīgi upurējot aktuālajām Baznīcas vajadzībām.

GARĪGUMS

Mariāņu sevišķā aizbildne ir Bezvainīgā Jaunava Marija, kura viņiem rāda ceļu un palīdz sekošanā Kristum. Viņas Bezvainīgās Ieņemšanas noslēpums ir mariāniskā aicinājuma īpaša pazīme, no kuras viņi smeļ spēku un prieku sava aicinājuma īstenošanai. Ar šo noslēpumu Marija mudina kongregācijas brāļus paļauties uz pestīšanas darba bezgalīgo auglību, bēgt no katra vismazākā grēka, ļoti mīlēt sirdsšķīstību, piepildīt dzīvi ar Dieva žēlastību un mīlestību, kopīgi celt Baznīcu, lai tā būtu svēta un bezvainīga (Ef 5,27). Mariāņiem ir svarīgi prast apvienot iekšējās dzīves izkopšanu ar apustulisko darbību. Tāpēc konstitūcijās tiek uzsvērts, lai brāļi "cenšas izcelties vispirms ar pašaizliedzību un upura garu; ar pazemību, dievbijību un strādīgumu; ar dzīvu ticību un patiesu mīlestību; ar savstarpēju brālīgu vienotību un pilnīgu paklausību priekšniekiem; ar apustulāta garu un dedzību" (Nr. 12).

SASTĀVS

Šodien Latvijas provincē ir 23 mariāņu kongregācijas locekļi, no kuriem 13 ir priesteri, viens - viragregatus, 3 semināristi, 2 postulanti un 4 kandidāti. Šogad Latvijā tika nodibināta arī mariāņu palīgu apvienība Marian Helpers Center, kurā apvienojušies laji, kas, dzīvodami saskaņā ar mariāņu garīgumu, atbalstīs tos ar lūgšanām un apustulisko darbību. Šīs apvienības centrs atrodas Viļānos, un tās direktors Latvijā ir tēvs Benedikts (pr. R. Stankēvičs MIC).

KANONISKAIS STATUSS

Priesteru un laju brālīga apvienība.

DARBĪBA LATVIJĀ

1923. gadā, kad arhibīskaps Antonijs Springovičs pārņēma Rīgas arhidiecēzi, viņš redzēja, ka ir ļoti nepieciešams atjaunot tās reliğisko dzīvi un atdzīvināt arī klosteru darbību. Zinot, ka divi priesteri Broņislavs Valpitrs un Benedikts Skrinda vēlas sevi veltīt klostera dzīvei, viņš piedāvāja tiem iestāties priesteru mariāņu kongregācijā, kuru bija atjaunojis V.E. Springoviča studiju biedrs svētīgais Juris Matulēvičs. 1924. gadā Rīgas arhibīskaps mariāņiem uzticēja Sv. Miķeļa draudzi Viļānos, par dzīves vietu ierādīdams kādreizējo bernardīņu klosteri. Viļānos klostera dzīve strauji attīstījās un sāka pieaugt arī kandidātu skaits. 1932. gadā Rēzeknē nodibināja otru klostera māju, kuru vadīja priesteris Juris Kārkle. 1940. gadā tika nodibināta Latvijas province, un par tās aizbildni izvēlējās Sv. Terēzi no Bērna Jēzus.
Padomju Savienības okupācijas laikā mariāņu skaits samazinājās, daži pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. 1990. gadā Latvijā darbojās astoņi mariāņu tēvi. 1997. gadā Rīgas arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats apstiprināja mariāņu klostera mājas dibināšanu Rīgā pie Sāpju Dievmātes baznīcas. Šodien Latvijas provinces mariāņiem pieder trīs klostera mājas: trīs Latvijā (Viļānos un Rēzeknē), kā arī māja Amerikā - Čikāgā.
Īstenojot savu sūtību, kongregācija nenoraida nevienu darbu, bet Svētā Gara iedvesmā visiem spēkiem un līdzekļiem kalpo cilvēkiem. Šī apustuliskā kalpošana izpaužas Dieva Vārda sludināšanā, Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas un Dieva žēlsirdības kulta veicināšanā, lūgšanā par mirušajiem, draudžu garīgajā aprūpē, rekolekciju vadīšanā, katehētu sagatavošanā un garīgās literatūras izdošanā.

MARIĀŅI LATVIJĀ KALPO:
 kā kapelāni Viļānu slimnīcās, Neokatehumenāta kopienā, kustībā "Par dzīvību", Viļānu katoļu jaunatnes centrā, Kalnezera skolā;
 kā garīgie tēvi Marijas Leğiona Viļānu un Rēzeknes nodaļās;
 lasa lekcijas;
 darbojas kā katehēti Viļānu un Ružinas skolās;
 vada rekolekcijas Rēzeknes-Aglonas diecēzes priesteriem, katehētiem;
 darbojas preses izdevumos kā tipogrāfijas Renovata īpašnieki, galvenie redaktori žurnāliem Katoļu dzeive un Saulīte, ir citu reliğisko grāmatu autori un izdevēji;
 draudzēs: Daugavpils Jēzus Sirds, Viļānu, Ostrones, Rikavas, Nagļu, Īdeņas, Rēzeknes Sāpju Dievmātes, Dukstigala, Izvaltas un Borovkas draudzēs.

IESTĀŠANĀS

Kongregācijā var iestāties katoļticīgi vīrieši vecumā no 17 līdz 40 gadiem. Kandidātiem, kuri jūt aicinājumu uz priesterību, jābūt pabeigtai vidējai izglītībai. Kandidātiem, kuri vēlas kļūt tikai par klosterbrāļiem, vēlama vismaz arodizglītība. Kongregācijas apstiprinātajā formācijā ietilpst: gads postulātā, gads noviciātā un seši studiju gadi Ļubļinas Katoļu universitātē (Polijā). Ja vēlies kaut ko vairāk uzzināt par mariāņu kongregāciju jeb, ja tu meklē palīdzību sevis iepazīšanai, uzraksti vai piezvani!

Maltas Ordeņa palīdzības dienesta prezidents, Neatkarīgā Maltas Bruņinieku Ordeņa mağistrāta kapelāns
Gatis Bezdelīga
Adrese:
Rakstvežu iela 16/18, Liepāja, LV–3400
Tālr.: +371 634 25322
Mob.tālr.: +371 29296712
E-pasts: katedrale@gmail.com
Maltas Ordeņa palīdzības dienesta kapelāns, Gulbenes vienības vadītājs
pr. Vjačeslavs Bogdanovs
Adrese:
Gulbene, Gaitnieku iela 14, LV-4401
Tālr.: +371 64471595
Fakss: +371 64471461
Mob.tālr.: +371 29414748
E-pasts: pr.vjaceslavs@inbox.lv
Auces vienības vadītāja Ligita Vernere
Adrese:
Dobeles raj, Auce, Raiņa iela 12, LV-3708
Tālr.: +371 63745244.
E-pasts: smakse@auce.lv
Zirņu vienības vadītāja Benita Kārkliņa
Adrese:
Saldus raj., Zirņu pag., Bērzu iela 4, LV-3853
Tālr.: +371 63830259
www.apgads.lv/maltasordenis

Devīze: Aizstāvēt ticību un kalpot cietējiem!

DIBINĀŠANA

Neatkarīgo Maltas bruņinieku ordeni nodibināja svētīgais Gerards 1099. gadā Jeruzalemē. Sākumā svētīgais Gerards kopā ar saviem benediktīniešu brāļiem dibināja Sv. Jāņa Kristītāja hospitāli, kurā patvērās svētceļotāji. Tā bija starptautiska kopiena, kuras locekļi pilnībā sevi ziedoja kalpošanai slimajiem, bet vēlāk arī to kristiešu, kuri apmeklēja Svēto Zemi, aizsardzībai no musulmaņiem. Par sava ordeņa patronu svētīgais Gerards izvēlējās sv. Jāni Kristītāju, bet par tā simbolu - astoņstūru krustu, kas simbolizē astoņas svētības, kuras ir arī kopienas garīgais vēstījums. Par devīzi izvēlējās vārdus: "Aizstāvēt ticību un kalpot cietējiem!". Ordeņa locekļi dzīvoja pēc sv. Augustīna un sv. Benedikta regulas.
Pāvests apstiprināja ordeni 1113. gadā. Par galveno uzdevumu ordenis izvirzīja rūpes par slimajiem un trūkumcietējiem, kā arī ticības aizstāvēšanu.
Maltas bruņinieku ordenis vēstures gaitā ir izstrādājis bruņinieku ordeņa modeli, popularizējis svētceļojumus, cīnījies, lai atgūtu svētās vietas Palestīnā, aizstāvējis ticību un Jeruzalemes karalisti. Ordeņa darbība ir ietekmējusi tikumības paraugu veidošanos, mākslas, kultūras un izglītības, arhitektūras, medicīnas, zinātnes par kara mākslu, inženierzinātnes, navigācijas metožu, kuğu un prāmju būves attīstību. Īpaši nopelni ordenim ir bruņniecības tradīciju izkopšanā. Maltas bruņinieku ordeņa locekļu jeb hospitāliešu darbība vēl nesenā pagātnē iedvesmoja Sarkanā Krusta kustības organizatorus. Otrais ordeņa lielmestrs Raimonds de Puī ir atstājis pirmos rakstītos ordeņa noteikumus, un tajos ir teikts: "Mūsu Kunga nabagie, par kuru kalpotājiem mēs esam kļuvuši, staigā kaili, tāpēc nicināmi un ļauni ir tas, ja kalpotāji ir augstprātīgi; mūsu Kungs ir pazemīgs, un Viņš, kurš dzīvo savos svētajos, lai pasargā mūs no tā."
Neatkarīgais Maltas bruņinieku ordenis ir suverēna valsts, un pasaulē tas tiek atzīts par starptautisko tiesību subjektu. Maltas ordenim ir tiesības piešķirt pilsonību, ir sava prese, tas uztur diplomātiskās attiecības ar gandrīz 90 valstīm, tam ir sava nauda (līdzīga Vatikāna vai Sanmarino naudai), bet ordenim nav savas teritorijas, vienīgi Romā pieder divas pilis: Aventīna kalnā un Kondoti ielā pilsētas centrā.

AICINĀJUMS (HARIZMA)

Maltas bruņinieku ordeņa aicinājums jeb apustuliskā sūtība ir vienmēr palikt uzticīgam Baznīcai un kalpot grūtībās nonākušiem cilvēkiem.
Lai šis darbs notiktu praktiski, katrā valstī, ar kuru ir nodibinātas diplomātiskās attiecības vai kurā ir Maltas ordeņa (turpmāk tekstā MO) asociācija, tiek dibināts Maltas ordeņa palīdzības dienests (MOPD).

SASTĀVS, IESTĀŠANĀS

Maltas ordeņa palīdzības dienests sastāv no attiecīgās valsts iedzīvotājiem, kuri vislabāk pārzina savu līdzcilvēku vajadzības un kopā ar MO palīdz šīs vajadzības apmierināt.
MOPD ir pamatgrupa un jauniešu grupa. MOPD var iestāties jebkurš labas gribas cilvēks neatkarīgi no konfesionālās piederības, kurš atbalsta Romas katoļu Baznīcu, Maltas ordeņa aicinājumu un vēlas palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Ja kandidāts to pieņem, tad var pieteikties sava reğiona vienībā.
Lai kļūtu par Neatkarīgā Maltas bruņinieku ordeņa kavalieri, ir jāsaņem uzaicinājums no diviem ordeņa kavalieriem un ieteikums Lielajam mağistrātam. Pamatā Maltas ordeņa kavalieri un dāmas ir no dižciltīgo ğimenēm, bet tiek uzņemti arī citi.
Baltijas valstīs ir tikai divi Maltas ordeņa locekļi: Lietuvā kardināls Bačkis un Latvijā Dienvidkurzemes dekāns Gatis Bezdelīga. Vairākas reizes gadā Latvijā ierodas MO vēstnieks Latvijā dr. Peters Barons fon Firstenbergs.

DARBĪBA

MOPD rīko dažādus pasākumus: nometnes un ekskursijas invalīdiem, jauniešiem, ielas bērniem. Apmāca pirmās neatliekamās palīdzības sniegšanā, organizē invalīdu transportu, zupas virtuves, drēbju sadales punktus, slimnieku transportēšanu, nodarbojas ar invalīdu integrāciju sabiedrībā, naktspatversmes uzturēšanu, mātes-bērna krīzes centra uzturēšanu, vada darbnīcas invalīdiem un no ieslodzījuma atbrīvotajiem cilvēkiem. Notiek veco ļaužu pansionāta izveide Gulbenes pilī, darbojas mājas aprūpes projekts - tā apmācība un organizēšana, alternatīvais dienests.

Ordo Carmelitanum Discalceatorum (OCD)

Adrese: Embūtes iela 12/14, Rīga LV-1007,
Tālr.: 67472299

T. Jaroslavs Nedza (Jarosław Nędza)
Mob.tālr.: +371 29325920,
e-pasts: jarekocd@poczta.fm

T. Maksymiliāns Podvika (Maksymilian Podwika)
Mob.tālr.: +371 26562719,
e-pasts: maksocd@wp.pl

T. Staņislavs Pračaks (Stanisław Praciak)
Mob.tālr.: +371 22035236,
e-pasts: stanislawocd@mail.ru

PAMATDEVĪZE: Zelo zelatus sum pro Domino Deo exercituum (Degtin es esmu aizdedzis savā centībā Kungam, Dievam Sabaotam (sal. 1 Ķēn. 19,10))

DIBINĀŠANA

Karmela ordeņa vēsture aizsākās XIII gs. Palestīnā, Karmela kalnā. Šīs kalnu grēdas augstākā virsotne sniedzas 550 m augstumā. Iestiepjoties jūrā, tā veido līci, kura pretējos krastos atrodas divas senas pilsētas: Haifa un Akko. Tur krusta karu gājienu laikā no Rietumeiropas ieceļoja vientuļnieki, kuri, atsaucoties uz pravieša Elija un Dievmātes personu, izveidoja kopienu, kurai Baznīca vēlāk deva oficiālu nosaukumu: Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela Kalna Baskāju Brāļu Ordenis.
Kas bija šie brāļi? Daži no viņiem tur ieradās kā vientuļnieki - svētceļnieki, kuri bija devuši Dievam solījumu svētceļot uz Svēto Zemi, citi nāca no krustnešu vidus. Norimstot asiņainajām cīņām un normalizējoties politiskajai, reliģiskajai un ekonomiskajai situācijai, daļa bruņinieku nolika malā savas bruņas un zobenus, lai uzsāktu garīgo cīņu. Vairumā tie bija vienkārši un neizglītoti cilvēki, kurus vienoja vēlme dzīvot vientulībā, piepildot to ar lūgšanu, gandari un roku darbu.
Laikā starp 1206. un 1214.gadu, kad Jeruzālemes patriarhs Alberts uzturējās Svētajā Zemē, mūki viņu lūdza uzrakstīt regulu, kas apstiprinātu mūku izvēlēto dzīves veidu. Alberts uz šo lūgumu atbildēja ar vēstuli, kas publiski pazīstama kā Karmelītu regula. Ar patriarha Alberta vēstuli eremītu kopiena saņēma oficiālu bīskapa apstiprinājumu, pateicoties tam, tā kļuva par Ordeni.
Sākumā šķita, ka Ordenis paliks Palestīnā, kur tika dibināts. Sakarā ar turku iebrukumu Palestīnā, vientuļniekiem vajadzēja atstāt Karmela kalnu. Tie, kuri tomēr palika, mira mocekļa nāvē. 1238. gads tiek pieņemts par oficiālo datumu emigrācijai uz Eiropu. Pirmais galamērķis karmelītiem bija Sicīlija, tad Dienvidfrancija un Anglija.
XV un XVI gs. ir reformas laiks, tās galvenais mērķis bija atgriešanās pie pirmavotiem - dzīves, kādu vientuļnieki dzīvoja iesākumā Karmela kalna nogāzēs. Tolaik notika vairākas reformas, starp tām īpaša uzmanība jāpievērš Sv. Terēzes no Jēzus un Sv. Jāņa no Krusta reformai, kuras rezultātā tiek dibināts Baskāju Karmelītu Ordenis ar stingrāku regulu - pārējie no tā laika tiek saukti par karmelītiem. Reforma tika sākta 1562. g. - vispirms ar Sv. Jāzepa sieviešu klosteri Avilā, bet 1578. gadā tika dibināts pirmais vīriešu klosteris Duruelo (Spānija).
Latvijā baskāju karmelīti ieradās 2006. gada 9. septembrī, pēc V.E. kardināla Jāņa Pujāta ielūguma. Sākumā tā bija starptautiska kopiena, brāļi dzīvoja Rīgā, O. Vācieša ielā 6 - Rīgas Katoļu ğimnāzijas Mazajā Seminārā.
Tēva Ģenerāla vizitācijas laikā 2007. gadā V.E. kardināls uzticēja karmelītiem Rīgas Svētā Jāzepa Romas katoļu draudzi.
2007. gada 15. oktobrī brāļi pārcēlās uz māju, kura atrodas pie viņiem uzticētās baznīcas - Embūtes ielā 12/14. Pašlaik Latvijā dzīvo trīs karmelītu tēvi no Krakovas provinces.

HARIZMA UN GARĪGUMS

Mūsu harizma ir kontemplatīvi apustuliska. „Ir jādzīvo labprātīgā pakļautībā Jēzum Kristum un ar skaidru sirdi, pēc vislabākās sirdsapziņas, Viņam jākalpo..." (Karmela Regula)
Šie vārdi ir visu Ordeņa harizmas elementu avots un pamats. Karmelīti cenšas dzīvot paklausībā Jēzum Kristum - klausoties Dieva Vārdu, celebrējot Euharistiju un Stundu Liturģiju. Svarīgs dzīves elements ir dzīve kopienā un kalpošana cilvēkiem.
Sv. Terēze no Avilas un Sv. Jānis no Krusta, uzsākot reformu XVI gadsimtā, atgriezās pie pirmavotiem, tur smeļot spēku, lai mainītu sirdi un atjaunotu harizmu. Dieva klātbūtnes pieredze, ikdienas Dieva Vārda meditācija un to īstenošana dzīvē, ir skaists piedzīvojums, kurš jāizdzīvo katram karmelītam.
Mūsu kalpojums ietver arī garīgo vadīšanu - cilvēki nāk pie mums, lai sarunātos un stiprinātu ticību.
Ordeņa nosaukums ir Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela kalna brāļi (baskāju karmelīti), esam garīga ģimene, kas veltījusies Jaunavas Marijas godināšanai un Viņas kulta izplatīšanai. Cenšamies kalpot Jēzum pēc Marijas parauga. Vispirms to īstenojam caur Svētā Skapulāra dievkalpojumu, apliecinot, ka caur šo zīmi piederam Marijai - cenšamies viņu rādīt pasaulei.

SASTĀVS

Šodien baskāju karmelītu ordenī ir aptuveni 3971 mūku, 10 229 mūķeņu, kuras pakļautas Ordeņa jurisdikcijai, kā arī aptuveni 40 000 laju. Mūsu Ordenis ir klātesošs visos kontinentos, to veido 40 provinces. Āfrikā un Āzijā ordeņa attīstība ir ļoti strauja.
Polijā ir divas provinces: Krakovas un Varšavas, kuras veido 333 mūki.
Krakovas provincei šobrīd pieder 236 klosterbrāļi, kuri kalpo 24 klosteros, 9 no tiem ir Polijas teritorijā, 15 - ārzemēs.

IESTĀŠANĀS

Par karmelītu var kļūt vīrietis, kurš sasniedzis vismaz 18 gadu vecumu un jūt savā sirdī Dieva aicinājumu uz dzīvi šajā ordenī. Tā kā Latvijā kalpo brāļi no Krakovas provinces, formācija notiek Polijā un ilgst astoņus gadus.
Kandidātiem, kuri vēlas kļūt par priesteriem, ir jābūt pabeigtai vidējai izglītībai. Kandidātiem, kas vēlas kalpot kā klosterbrāļi, vēlama vismaz arodizglītība.

DARBĪBA LATVIJĀ

Cenšamies bagātināt Latvijas Baznīcu ar savu harizmu caur lūgšanu, rekolekcijām, grēksūdžu uzklausīšanu, garīgo vadīšanu un kalpošanu Rīgas Svētā Jāzepa Romas katoļu draudzē.
Kalpojam arī Iļģuciema sieviešu cietumā.
Viens no brāļiem kalpo kā egzorcists.

Kontaktpersona Lelde Briede
Mob.tālr.: +371 28289268
E-pasts: leldeb@hotmail.com

http://www.catholic.lv/w/Dievam_veltiitie/Consecratio_virginum.htm