Draudzes apņemšanās celt jaunu mūra baznīcu
1906. gada 8. oktobrī pie prāvesta B. Veržbicka sapulcējās draudzes locekļi, vairāki Višķu un Maļinovas pagastu zemnieki, lai apspriestu jaunas baznīcas būvniecības iespējas. Tika nolemts celt mūra baznīcu vecā koka dievnama vietā, pie tam Višķu pagasta zemnieki apņēmās katrs sagādāt vienu kubu akmeņu, bet Maļinovas pagasta zemnieki – ¼ kuba dēļu un citu materiālu. Tajā pašā gadā tika ievēlēta būvniecības komiteja: priekšsēdētājs - prāvests Broņislavs Veržbickis, palīgs - Višķu muižnieks Jāzeps Mols, locekļi – Guļānu ciema zemnieks Ignats Bombizs, Zužānu ciema zemnieks Jānis Kolužs, Višķu pagasta skrīveris (rakstvedis) Panelovs Džeriņš, goda locekļi – Ambeļu muižas muižnieks grāfs Pēteris Platers - Zībergs, Višķu pagasta vecākais Tanclavs Kusins, bijušais Višķu pagasta vecākais Mateišāns, Kapiņu pagasta Putnu ciema zemnieks Tanclavs Putāns. 1908. gada 5. septembrī draudze nolēma celt baznīcu jaunā vietā un pieprasīt iepriekš piešķirto muižnieka Jāņa Mola ziedojumu – 15 000 Ls jaunas baznīcas celtniecības vajadzībām.

Bīskapa B. Sloskāna apmeklējums
1934. gada 8. jūlijā bīskaps B. Sloskāns apmeklēja Višķu jauno un veco baznīcu, kā arī vietējās Latvijas katoļu Jaunatnes biedrības sapulci draudzes mājā. Bīskaps aicināja klātesošos augstu novērtēt tautas neatkarību brīvā valstī un brīvā Baznīcā, mudināja izkopt katolisko pašapziņu, dzīvu ticību, sirds šķīstību, degsmi un devīgumu attiecībā uz reliģiskiem mērķiem, kā arī atbalstīt katolisko presi, to lasot un izplatot.

1937. gadā draudzē bija 1873 locekļi.

Višķu draudzes prāvests Vladislavs Litaunieks – moceklis
1941. gada sākumā arhibīskaps A. Springovičs par Višķu draudzes prāvestu iecēla jaunu, darbīgu un centīgu priesteri Vladislavu Litaunieku, kuru čekas ļaunā acs jau bija izraudzījusi par savu upuri nežēlīgai atriebībai un nolēmusi iznīcināt noslepkavojot.

1941. gada 23. martā jaunais Višķu draudzes prāvests ar vilcienu devās uz Feimaņu draudzi palīdzēt tās prāvestam Kazimiram Strodam novadīt gavēņa rekolekcijas (pēc Višķu draudzes locekļu liecībām). Priesteris V. Litaunieks nenojauta, ka jau izbraukšanas brīdī un vēlāk Višķu stacijā vairāki čekas ierēdņi sekoja un uzmanīja viņu, lai vilcienā apcietinātu un iznīcinātu kā bez vēsts pazudušu. Tādas metodes čekisti pielietoja jau kopš 1917. gada revolūcijas Krievijā un citās zemēs. Vilcienā čekisti apcietināja priesteri V. Litaunieku un nākošajā Ārdavas piestātnē izsēdināja, kur viņus jau gaidīja „melnā Berta” no Daugavpils cietuma. Čekisti bija nedaudz pārrēķinājušies, domādami, ka viņu ļauno rīcību neviens neredz un nesaprot, kas notiek. Tomēr vilcienā bija vairāku ticīgo acis, kas pazina prāvestu V. Litaunieku un redzēja, kā pie izsēdināšanas čekisti viņu grūstīja un sita turpat uz trotuāra, bet, iesēdinot „melnajā Bertā”, vēl spēcīgāki sitieni tika atkārtoti tieši pa priestera seju. Veltīgi bija viņa piederīgo un draudzes locekļu mēģinājumi un centieni satikt viņu cietumā.

1941. gada 21. jūnijā Daugavpils cietumā prāvestu Vladislavu Litaunieku notiesāja uz nāvi ar mantas konfiskāciju par „valsts nodevību” un „kontrrevolucionāru” darbību. Apvainojumu kodeksā bija uzskaitīti komunistu pašu sastādītie „pierādījumi” par Balbinovas (Indras) prāvesta mājas nodedzināšanu, kontrrevolucionāriem sprediķiem un vēl līdzīgas apsūdzības, kādas komunistu čekistiem bija neizsmeļamas rezerves. Kaut arī nāves soda pārsūdzībai bija paredzētas 5 dienas, priesteris tika nošauts 1941. gada 24. jūnijā.

Ir ievāktas autentiskas ziņas, ka prāvests V. Litaunieks pirms nāves sprieduma pasludināšanas un pēc tam līdz nāves soda izpildīšanai ir nežēlīgi mocīts, lai no viņa izspiestu pašrocīgi parakstītu atzīšanos. Šajā priestera mocīšanas procedūrā aktīvi piedalījies arī čekas ārsts ar iešļircinājumiem upura atdzīvināšanai no bezsamaņas stāvokļa, lai pēc tam atkal turpinātu viņa mocīšanu.

Daži draudzes locekļi, viņu vidū arī skolotāja Marija Švede, iedrošinājās pieprasīt izlaist no cietuma prāvestu V. Litaunieku. Taču par to viņiem nācās samaksāt ar savām dzīvībām turpat cietumā.

Pēc vāciešu ienākšanas Daugavpilī 1941. gada jūnija beigās, cietuma pagalmā tika atrasts masu kaps ar 11 upuriem, starp tiem bija arī prāvests Vladislavs Litaunieks, stipri sakropļots, salauztiem locekļiem, ar dzeloņstiepļu kroni galvā, uz krūtīm un muguras, dzīvam esot, izgrieztiem krustiem, zem nagiem sadzītām naglām utt. … Višķu draudzes locekļi viņu apglabāja savas baznīcas dārzā. Gandrīz pusgadu Višķu draudzei nebija sava prāvesta, sērojot par notikušo, baznīcā ticīgie lika uz altāra priestera ornātu un kopīgi lūdzās...

Lai šī uzticīgā Dieva kalpa mocības un izlietās asinis ir auglīga sēkla nākamajām kristiešu paaudzēm!